Bet tā taču ir dzīve.

   Viegli ieelpoju un tik pat viegli izelpoju. Mana dzīve iet kā pa kalniem- te viņa ir jauka, skaista un smiekliem pilna, es esmu laimīga, taču jau nākamajā brīdī- viņa ir briesmīga un ērkšķiem, sarūgtinājumiem pilna. Bet es nepadodos, es smaidu pāri šim visam. Man daži tuvi cilvēki ir pamanījuši, ka esmu kļuvusi daudz nopietnāka, bet nē, tas jau nenozīmē, ka nesmejos, vienkārši man vairs nav tie momenti, kad man "aizverās" un mani neviens izņemot es pati nevar kontrolēt. Man arvien un arvien biežāk uznāk brīži, kad ieeju savā istabā uzlieku mūziku uz austiņām un dzīvoju savā ideālajā pasaulītē, kurā pārsvarā valda miers, man nav par neko jāuztraucās un es dzīvoju laimīga, nevienam netraucēta.
   Man palaimējās, kad šodien (06.03.11.) aizbraucu mammai līdzi uz Liepāju. Mamma tur satika savu labu draugu, kurš ir instruktors un tad viņš man mācīja uzsākt braukt ar mašīnu, jā es zinu, ka tā ir elementārākā lieta, kā citi varbūt domā, bet es nemācēju. Un es iemācījos. Un šodien pirmo reizi kopš savas sešpadsmitās dzimšanas dienas es nožēloju, kad man nav izņemtas tā saucamās 'baltās' tiesības. Tad mēs būtu mācījušies braukt pa Liepāju.
   Man jānoskaņojas nākamajai piektdienai, kad būs jābrauc uz Rīgu un jāpiedalās ar dejām skatē. Vispār, ja es tā godīgi un atklāti šeit varu runāt, vai arī drīzāk skaļi paust savu dzīvi, es varu godīgi teikt, es neesmu nožēlojusi to dienu, kad sāku dejot tautas dejas. Nedejoju pietiekami ilgi, bet man ir liels gandarījums dejot šīs dejas.
   Nē, es tā nevaru. Es šeit rakstu.. Es nevaru šeit neko normālu ierakstīt, manas domas, tās mani ierauj atvarā un nelaiž ārā. Un man nāk virsū vājie momenti. Es to vairāk nespēju. Nevaru. Gribu beigt šīs mokas. Bet es ar viņām labāk cīnos, nevis ļauju viņām uzvarēt. Kaut kā tā.

   Linda.