Ja varētu tā teikt, tad itkā nekas jauns manā dzīvē nav noticis. Ir gan, tikko pamanīju, ka kāds ir ielējis kaut ko šķidrveidīgu klaviatūrā. Nekas, nepievērsīšu tam uzmanību. Man mamma nopirka vitamīnus imūnsistēmas stiprināšanai, jo nav tas vairs normāli, ka visu februāri biju slima. Pilnīgi gandrīz visas dienas, nu, protams, iztiku jau arī ar dažām- "es jūtos labi" dienām. Beidzot, kā kārtīga meitene esmu apmeklējusi visus nepieciešamos ārstus, lai gan tāds bija tikai viens, bet es atļaušos ieskaitīt arī ģimenes ārsti, jo pie viņas es iegāju pēc nosūtījuma pie svarīgākā ārsta, kurš manam celim izrakstīja ļoti interesantas zāles, trīs dienas, divas reizes dienā padzert tās zāles, kuras dzer pret sāpēm vēderā, galvas sāpēm. Šaubos vai palīdzēs, bet padzeršu. Un par manu laimīgo potīti, kura man atkal ir sastiepta, jo es māku dejot tautas dejas, ieteica elastīo saiti, bet man padomā ir kaut kas labāks, sarunāju ar mammas, ka viņa man nopirks tādu kā potītes fiksatoru, tas, kurš tur stabilu potīti. Man noderēs.
Nu tā lūk, ir jauna diena. Patiesībā, es rakstu ierakstu jau trīs dienas. Un es negribu baigi to celt apgaismībā, bet es šodien sajutos laimīgi. Redziet, man nevajag daudz, tikai nedaudz un nelielā mērā. Tā, lai nebūtu pārspīlēti uzkrītoši pamanāms.
Es ļoti baidījos par skati. Kā mēs nodejojām, kādas kļūdas. Un redziet, kad šodien apsveicām Zitas, viņa mums nedaudz, nedaudz apstāstīja un izrādījās bija tikai viena kļūda, uz divām dejām viena. Vai tiešām šobrīd es nevaru smaidīt, jo tas ir ļoti labs rezultāts. Kā teikt- stāsts ar laimīgām beigām. Smaids. Neliels, taču viņš tur šobrīd ir.
Linda.
P.S. Šīs nav skates bildes, bet ir bildes un bildēm ir nezūdoša vērtība. Tā es domāju.
